No Latvijas līdz Nīderlandei: velobrauciens un zeme par 70 tūkstošiem eiro hektārā
Nākamajā dienā, svētdienā, man arī bija veloplāns. Ne tik viegls kā "nolaidies līdz jūrai un atpakaļ ar velobusu", bet arī normāls. Es nolēmu atgriezties ar vilcienu. No plusiem – staciju ir daudz, un maršrutu var mainīt gaitā. No mīnusiem – ne vienmēr ir skaidrs, kur un cikos 🚆 apstājas.
Devos es atkal uz jūru, bet nevis uz dienvidaustrumiem, kā sestdien, bet uz ziemeļaustrumiem, pilsētas Figeresa virzienā. Uzzīmēt maršrutu nebija gluži vienkārši, atšķirībā no dzimtās puses. Latviju kā dzīvesvietu daudzi nenovērtē. Lieta tāda, ka mums ir pilns ar zemi, kur neviena nav, un reljefs ir mēreni paugurains. Praksē tas nozīmē, ka var pastaigāties vai vizināties jebkur, ar minimāliem ierobežojumiem. Ja patīk uzturēties dabā, tad tas ir ļoti liels bonuss. Žironā viss nav tā. Valensijā viss apkārt ir dārzos, bet Žironā pakalni ātri pārvēršas par 🗻, kur pabraukāšanās prasa krietnu fizuhu un mazu svaru.
Starp citu, par zemi. Latvijā lauksaimniecības zemes hektārs maksā ap 4k €. Nīderlandē, līderei pēc šī rādītāja ES – 70k! Septiņdesmit, Kārli!
Protams, ja vispār nav ⛰, kā tajā pašā Nīderlandē, arī ir garlaicīgi. Nav uz ko skatīties, nav ekšena. Bet vispār jau pazīstamais popantropologs Drobiševskis mums saka, ka primātu galvenā īpašība ir ziņkārība bez īpaša mērķa. Gandrīz nevienam citam dzīvniekam tādas nav. 🐈 ļoti interesējas par apkārtējo vidi, bet tikai par tādu, kas viņiem var būt noderīga. Cilvēki, kā mēs zinām, pastāvīgi nodarbojas ar pilnīgāko herņu, kā, piemēram, marku kolekcionēšanu vai Doom palaišanu uz kafijas aparātiem. Es jau nerunāju par cietējiem ar uzmanības koncentrēšanās traucējumiem kā es, kuri pat rindkopu nevar izlasīt, lai nenovērstu uzmanību. No otras puses, es dodu priekšroku bezjēdzīgai interesei par visu nekā depresīvām epizodēm, kad nav intereses ne par ko. Man tam pietiek vienkārši neizgulēties.
No rīta es ieēdu pārslas ar šokolādi, atvadījos no 😺 Džefa, un biju gabalā. Sākumā braucu pa kārtējo via verde (zaļo ceļu) maršrutu, lai visu laiku neblenztu kartē savā trubā (📱). Tad zaļais beidzās, un ripoju jau pēc sava plāna.
Meklēju kafiju, bet atradu pelmeņus
Minu es pedāļus, minu, un sāka man spēki izsīkt. Tā gadās, it īpaši, ja tu otro dienu pēc kārtas minies. Tēju es jau sen biju izdzēris, tātad variants ir viens – ieraut ☕️. Tam vajadzīgs bārčello, bet tie mīt tikai pilsētās. Nu ko, nav liela bēda – apdomājam, kur iegriezties, un re kur jau mūsu priekšā ir restorāns. It kā ciems, bet restorāns glauns – viesus teju vai pats saimnieks pie ieejas sagaida, interesējas, kādi jaunumi kopš iepriekšējās vizītes, pavada pie galdiņa. Droši vien patīkami, bet man iepriekšējās vizītes nebija, un es vienkārši pajautāju, vai var iedzert kafiju. Uz ko tiku pieklājīgi, bet neatlaidīgi pasūtīts dillēs. Mums, lūk, esot restorāns, nevis kaut kāds krogs, un vai tik tu nevēlētos, dārgais draugs, doties uz bāru. Beigās čuvaks apžēlojās par mani un paziņoja, ka bārs ir rokas stiepiena attālumā – burtiski simts metrus tālāk pa 🛣.
Teikts – darīts. Bārs izrādījās nevis vienkārši bārs, bet gastrobārs! Ja kāds atceras, es bieži pasmejos, ka Daugavpils ir ziloņu dzimtene, proti, gastrobāru. Ne visi cilvēki pat tādu vārdu ir dzirdējuši, un Rīgā pārmērīgu gastrobāru daudzumu es neesmu novērojis. Līdz šim brīdim man šķita, ka tā mums ir tāda provinciāla iezīme. Jāparāda, ka neesam ar pirkstu taisīti, mākam pa modīgo. Pēc vizītes Spānijā mans viedoklis kļuva pielaidīgāks. Spānijā ir sena tapu (uzkodu) tradīcija, kuras patērē bārā vakarā ar vīna glāzi draugu kompānijā. Gardēži Londonā izreklamēja un padarīja modīgu gastrobāra konceptu. Protams, spāņiem pats dievs lēmis aplīmēt ar šo birku visus savus krogus – jo viņi taču ar to pašu ir nodarbojušies jau gadu desmitiem, ja ne simtiem ilgi. Tapas – mikrouzkodas, kuras pasniedz pie vīna vai alus, pastāv jau vairākus gadsimtus. Karstā klimata dēļ Spānijā glāzē lien kukaiņi, bet piekrastē vēl arī vējš smiltis pūš iekšā. Lai no tā izvairītos, viesmīļi glāzi apklāja ar hamona vai maizes šķēli. "Tapa" nozīmē "pārklāt", no tā arī cēlies nosaukums. Mūsdienās tapas nav vairs tikai kaut kas plakans, kas atgādina vāciņu, bet vesels uzkodu sortiments, katrā reģionā un pat bārā atšķirīgs. Var pat tapearīt, tas ir, staigāt no bāra uz bāru un degustēt.
Tā nu arī es – iegāju gastrobārā pēc kafijas, bet, ieraudzījis viesmīlim nesaprotamus pelmeņus, nolēmu nodegustēt. ¿Vai nesaindējos? ¡
Pasūtīju gjozas un lati bārā, bet saņēmu laimes hormonu – negaidītas pusdienas paaugstināja manu dofamīnu
Bārā es pasūtīju nezināmo barības vienību, ko biju pamanījis uz letes, un lati, pēc ieraduma. Tad devos pie galdiņa pļaviņā. Apsēdos saulītē, lai vairāk D vitamīna izstrādātos, citādi – kam tas viss. Velīti pieslēdzu redzamības laukā ar savu tieviņo koda slēdzenīti ar signalizāciju. Starp citu, slēdzene pirkta nevis Ali, bet gan http://bike-discount.de , drošības labad – diez vai uz tādu ir vērts taupīt, ja velītis 2k maksā. Nav ideāli, protams, bet pietiekami, lai noreaģētu. Izturīgo un kompakto Rockbros slēdzeni es arī gribēju paņemt, bet aizmirsu D-pilī.
Drīz man atstiepa paiku. Tās izrādījās gjozas , japāņu ēdiens, līdzīgs pelmeņiem vai hinkaļiem. Ir atšķirības, un kopsummā to atšķirība ir būtiska. Gjozām mīkla ir ļoti plāna, un tos parasti apcep nelielā eļļas daudzumā līdz kraukšķīgumam. Pildījums ir dažāds, bet parasti ir klāt ļoti pikanta ķiploku-ingvera mērce. Turklāt gjozas — tā drīzāk ir uzkoda, nevis pamatēdiens. Kas, protams, ļoti labi iederas gastrobāra idejā, jo tas tomēr nav restorāns. Man gjozas rullēja, bet es neesmu izvēlīgs. Lēkties un prasīt bez gaļas nesāku. Es reti ēdu gaļu, bet ne vienmēr baigi iespringstu, lai pusstundu meklētu restūzi vai pētītu ēdienkarti. Šoreiz laiks nebija no gumijas, un es nolēmu paļauties uz likteni.
Turklāt dzīvē ir jābūt spontanitātei (kas neatceļ plānošanu). Ir izplatīts malds saistībā ar dofamīnu, ka to pieskaita par sasniegumiem. Mazliet retāk sastopams, bet tuvāk patiesībai, ir tas, ka tas paredz nākotnes atalgojumu, "apsola". Bet realitātē, visvienkāršākais amatieru skaidrojums, ko var izklāstīt – dofamīns drīzāk ir vajadzīgs, lai atalgotu par starpību starp prognozēto un realitātē notikušo. Es gaidīju ciešamu kafiju, jo biju pieradis, ka Spānijā ar kafiju ir tā pašvakāk. Negaidīti es saņēmu interesantas un neparastas pusdienas. Tas man sagādāja daudz vairāk prieka, nekā vienkārši kafija. Piedevām arī kafija bija garšīga, vēl +10% dofamīnam. Skaidrs, ka tas ir ārkārtējs vienkāršojums, bet es taču te nerakstu zinātnisku darbu. Kā sarepoja Mirons Janovičs Oksiminogs pēdējā trekā: "mans uzdevums ir jūs izklaidēt ar niekiem kara laikā.
Kolomersa – kajakošanas gastronomiskā galvaspilsēta: gastrobārs un launžs ūdens šova centrā!
Vēl mazliet par gastrobāru. Sauc to "gastrobārs un launžs La Lludriga 3.0" (sic!) , ciemats Colomers (iedzīvotāju skaits 195). Jūs jautāsiet, kāpēc gan tik maziņā vietā ir veselas divas lielas un modīgas sabiedriskās ēdināšanas iestādes? Atbilde ir vienkārša – tā ir populāra vieta kajakošanai pa Teras upi, kas tek no ļoti skaistiem Les Giljērijas kalniem uz Vidusjūru caur Žironu. Tas ir no rietumiem uz austrumiem, ≈ 200 km. Tieši pretim gastrobāram es savā mūžā ieraudzīju vislielāko kajaku daudzumu vienkopus. Tā uz sitiena teiktu, ka tur bija kādi 80 gabali. Bet es iepriekš domāju, ka Aukštaitijā (Lietuva) ir kajaku pārbagātība! Lūk, kur patiesībā ir to guļvieta, Kolomersā!
Uzkodis es devos tālāk. Saulīte arvien sārtojās un sārtojās, bet gaiss atdzisa. Kamēr vēl bija laiks, nogriezos uz grunts celiņiem, lai pa taisnāko nokļūtu Figeresā. Manam entuziasmam par nelaimi, grunts celiņi lai arī ir taisnāki, taču daudz MTB-šīgāki un pauguraināki. Tas ir aizraujoši un forši, bet ne tajā gadījumā, kad ārā ir novembris un saule riet piecos. Galu galā iebraucu kaut kādos totālos mežoņu krūmos zem tilta tā, ka nācās atgriezties atpakaļ uz asfalta.
Es sapratu, ka manas pūles nerullē – līdz saulrietam nekādi nepaspēju. Jāpārplāno maršruts. Umetis aci kartei, uzzināju, kur atrodas tuvākās dzelzceļa stacijas. Vai zinājāt, starp citu, ka google kartēs ir maģiskas fīčas: ja uzraksta "train station", tā tev parādīs stacijas, bet, ja uzspiež uz stacijas, tad maršrutus, kas iet no un uz to. Ļoti noderīga lieta, lai uzreiz saprastu, kādas sliedes kur ir. Tas ļauj vieglāk saprast, kur tu vari nokļūt saprātīgā laikā.
Par šo vietu man kļuva ciematiņš Sanmigela de Fluvija , tik maziņš, ka pat stacija bija slēgta. Nebija gluži viegli saprast pat, kurā vilcienā jākāpj un uz kuru pusi jābrauc. Uz perona atradās padzīvojusi kataloniete, no kuras es ar žestu valodu, lai arī ne uzreiz, uzzināju, ko gribēju. Man vajadzīgais vilciens iet uz Barselonu caur Žironu. Mēģinot nopirkt biļeti internetā, uzzināju, ka ne Renfe aplikācijā, ne mājaslapā to izdarīt nevar, tikai kasē. Te man nācās vēl aktīvāk žestikulēt, jo cita varianta, kā nodot mesidžu, nebija.
Svarīgāko izdevās saprast: ja kase ir ciet, tad biļeti man tieši vilcienā pārdos "revizora" kungs. Pēc dažām minūtēm es ar nelielu mandrāžu ielīdu tuvākajā vagonā, jo tomēr bail, ka vilciens aizbrauks bez manis. "Šķiet, dzīve iet uz augšu," es iedomājos ar sava tēva frāzi, bet nekā nebij'. Vilciens drīz nez kāpēc pilnībā apstājās, un pa skaļruni paziņoja "bla-bla-la-la-burle-burle". Kas gan tas bija? Vai es vispār nokļuvu Žironā, vai arī nācās nakšņot uz perona?
Piedzīvojumi ar zaķi, francūzieti un ukraini vilcienā
Man ir trauksmaina daba, un man jau sāka rādīties visādi murgi. Kaut kas tādā garā, ka tagad man atnāks pakaļ, jo es taču braucu bez biļetes. Es ar zināmām pūlēm savaldīju savu nerimstošo prātu. Atradu netālu kādu meiteni, no kuras mēģināju noskaidrot, kas gan ir noticis. Viņa izrādījās francūziete (loģiski, vilciens taču brauc pa krastu no Francijas, apbraucot Pirenejus). Iztulkoja man paziņojumu. Izrādījās, ka vilcienā ir kaut kādi agresīvi trakotāji, un mašīnists ir izsaucis policiju, lai tos aizvāktu. Saziņas trūkuma dēļ es piesējos meitenei, lūdzot man izskaidrot to pašu franciski, cerībā saprast vismaz kaut ko. Diemžēl mans prāts ir galīgi švaks, un tās nožēlojamās šīs brīnišķīgās valodas druskas, ko es zināju, bija jau aizmirstas. Uz šīs bēdīgās nots es liku meiteni mierā, lai mazliet paskumtu. Tas neturpinājās ilgi – vilciens atkal izkustējās no vietas. Ātri sasēja huligānus, minūtēs desmit!
Kā man solīja tante uz perona, atnāca revizora kungs un bez liekiem jautājumiem izrakstīja man biļeti (apmaksa ar karti). Pēdējā detaļa – blakus vagonā sēdēja ukrainis un skatījās telefonā video ar skaņu bez austiņām, nedaudz traucējot apkārtējiem cilvēkiem. Lūk, tā dzimst stereotipi - ne bez iemesla, kā redzam. Nezinu, vai vajadzētu ielikt disklaimeri, ka tas neattiecas uz visiem ukraiņiem. Ceru tomēr, ka lasītāji nav tādi debiliķi, lai atrastu manos vārdos to, kā tur nav, un saprot vismaz predikātu loģikas pamatus.
Kā zināms, ja visi cilvēki ir mirstīgi un Sokrats ir cilvēks, tad Sokrats ir mirstīgs. Bet, ja Sokrats nomira no plankumainā suņstobra un Sokrats ir cilvēks, no tā nepavisam neizriet, ka visi 107 miljardi cilvēku, kurus zinājusi mūsu planēta, ir nomiruši no saindēšanās ar pārtiku.
Tā nu es bez īpašiem piedzīvojumiem tiku līdz Žironas stacijai, kur aizkavējos uz perona uz desmit sekundēm, lai papriecātos par purpursarkano saulrietu. Gaiss strauji kļuva dzestrāks. Es uzvilku visas bikses un jakas, ko parasti ņemu līdzi vakaram, lai neapsaldētu ģimenes dārgumus, un aizripoju uz savu pakalnu. Pa ceļam iebraucu jau zināmajā pakistāņu bodītē, jo tajā vismaz riteni var redzēt caur skatlogu, atšķirībā no lielveikala.
Mikroatvaļinājums bija beidzies, jo nākamā diena atkal bija darba pirmdiena 😒
43 km 5 stundās, gandrīz 400 m kāpuma pēc barometra
Abonē, lai saņemtu negaidītu dofamīnu!